Par cilvēcīgu cirku

Cirkā lācis vai šimpanze brauc uz riteņa ne tāpēc, ka viņiem sasolītas barankas. Cirkā ieslodzīts savvaļas dzīvnieks tiek mocīts, ar āķiem bakstīts, ar pletni sists, lai atpelnītu savu uzturu un nestu peļņu savam "saimniekam". Dzīvnieks tiek pārtaisīts par klaunu, ko nekad nav pats vēlējies.

Man grūti iedomāties kādu attaisnojumu tam, kāpēc 21. gadsimta cirkā vajadzētu izmantot ziloņus, lāčus, tīģerus, roņus un citus lielos dzīvniekus. Protams, skatītājiem viņi patīk, bet vai tas ir pietiekams pamats, lai šos dzīvniekus pakļautu dresūrai un nepiemērotiem dzīves apstākļiem? Turklāt skatītāju vēlmes ir mākslīgi radītas – nav tāda bērna, kurš dabā vai televīzijā ieraudzījis lāci, pats no sevis nonāktu līdz domai, ka vajadzētu šo lāci uzlikt uz velosipēda, slidām vai lielas bumbas.

Brīvība ir personiska, nebrīve vienmēr ir abpusēja. Tu nevari būt brīvs, ja pieļauj otra nebrīvi.

Kopš 2001. gada mēs, Latvijas Jaunā teātra institūts, mērķtiecīgi iepazīstinām Latvijas skatītājus ar laikmetīgo cirku. Mēs vēlamies atklāt, cik skaists, daudzveidīgs un interesants var būt cirks, ko rada cilvēks pats saviem spēkiem, neiesaistot tajā savvaļas dzīvniekus, kam dabiski ir jāatrodas pavisam citur, nevis cirka arēnā. Starp citu, viens no tā sauktā jaunā cirka pamatprincipiem ir pilnībā atteikties no zvēru dresūras.

Labums, kas tiek gūts no dzīvnieku izmantošanas cirka priekšnesumos, ir triviāls salīdzinājumā ar kaitējumu, kas tiek nodarīts dzīvniekiem. Bērnus dzīvnieki interesē, bet, manuprāt, ir krietni labāki veidi, kā šo interesi apmierināt.

Savvaļas dzīvniekam ir tiesības uz savvaļas dzīvi.

Viena no simpātiskākajām cilvēku sugas īpatnībām ir spēja mācīties un mainīt savus uzskatus un priekšstatus. Un tā nu pamazām vien esam nonākuši pie atskārtas, ka dzīvniekos cilvēciskā ir krietni vien vairāk, nekā ilgu laiku bija ērti, patīkami un ierasti uzskatīt.

Ir pienācis laiks apzināties, ka arī dzīvniekiem ir tiesības saņemt cieņpilnu attieksmi no cilvēka. Redzot lāci, kurš izdresēts braukt ar velosipēdu, pārņem kauna sajūta – par cilvēkiem, kuri šādi pazemo citu dzīvu būtni. Tiesiski nav šķēršļu dzīvnieku pretdabisku un līdz ar to neētisku izmantošanu nepieļaut. Vajadzīga tikai attiecīga sabiedrības nostāja un politiskā griba.

Dzīvnieku cirks, manuprāt, ir vardarbīga, nevajadzīga izklaide. Dzīvnieki iet caur mocībām, pārdzīvojumiem un stresu, kad viņus tur apstākļos, kas nav tiem piemēroti. Neviens viņiem nepajautā, vai viņi tur vēlas būt.

Atceros savu bērnību, kad katru gadu mana tēva darbvieta dāvināja biļetes uz cirku. Tā nu es cirkā skatījos klaunus, gaisa akrobātus un dresētus dzīvniekus. Joprojām atceros to īpatnējo neērtības sajūtu, skatoties uz dzīvniekiem un to dresētājiem. Bija viņu žēl. Žēl, ka kādam jāriskē ar dzīvību vai jādzīvo krātiņā, lai izklaidētu dīku sabiedrību. Mazliet tas atgādina nāvei nolemtos gladiatorus Kolizeja arēnā… Nav pareizi 21. gadsimtā rīkot gladiatoru cīņas publikas visprimitīvāko instinktu apmierināšanai.

Laika gaitā mūsu sabiedrība attīstās un mainās mūsu attieksme pret pasauli un tradīcijām. Novecojušas tradīcijas ir jāatstāj pagātnē.

Pirms pāris vasarām pati divus mēnešus pavadīju zviedru cirkā "Circus Scott" kā dejotāja. Piedzīvojām ne reizi vien, ka cilvēki protestēja pret dzīvnieku izmantošanu izrādēs. Diemžēl dzīvnieki ir pilnīgi neaizsargātā stāvoklī.